Pārgājienu maršruti

Par taku

Par Raudas mežu sastopami mistiski stāsti un leģendas – īsts spokaiņu mežs! Zintnieki teic, ka enerģētiskā spēka ziņā tas ne nieka neatpaliek no leģendārajiem Pokaiņiem. Raudas mežs īpašs ar to, ka šeit – kā nekur citur Latvijas dabā – novērojams izteikts enerģiju kontrasts. Te aci pret aci satiekas pozitīvā un negatīvā enerģija. Raudas meža mistiku grāmatā “Kurzemes vilkaču nostāsti” aprakstījis teologs Ralfs Kokins.

“Nav nekādas jēgas par vilkaču esamību spriedelēt labiekārtotā, sterilā Rīgas centra dzīvoklī, “sēžot” internetā. Kurzemē viss ir citādi. Ļaudis runā, ka vilkacis esot ļoti ļauns, gandrīz vai pats nelabais – nav nekā tik šausmīga kā viņu ieraudzīt savām acīm. Bet tikai dzīviem cilvēkiem tā liekoties un esot dikti bail. Bet arī labs viņš pavisam noteikti neesot, jo no labajiem parasti nesametoties bail. Iespējams, ka šīs svešādās, tik spēcīgās baiļu sajūtas esam mantojuši no senajiem cilvēkiem, kuriem izdzīvot palīdzēja arī intuīcija un racionāli neizskaidrojamas nojautas. Vilkati esot redzējuši daudzi kurzemnieki, bet nekad nav dzirdēts, ka tas būtu nomaitājis kādu bērnu. Dažu labu pieaugušo gan. Kurzemē klīst arī stipri nežēlīgi stāsti…” /Ralfs Kokins “Kurzemes vilkaču nostāsti”/

Vilkaču taka veidota tā, lai beigtos meža enerģētiski pozitīvajā daļā, tāpēc to nevajadzētu pamest vai mainīt virzienu pusceļā. Oriģinālā Vilkaču taka - "Vilks, kas gaudo pret mēnesi" - marķēta ar baltu vilka ķepas nospiedumu, taka ģimenēm – "Vilcēna riksis" - būs marķēta ar 2 mazām ķepām (pagaidām nav marķēta).

Par takas maršrutiem:

Vilkaču taka “Vilks, kas gaudo pret mēnesi” – dabiska, brīžiem pat mežonīgataka ar mainīgām ainavām un reljefu fiziski spēcīgiem gājējiem. Pati daba parūpējusies, ka visgrūtāk šķērsojams ir Vilka purns – sevišķi žoklis, bet visbaisāk izskatās rīklē. Ja savā ierīcē aktivizēsi aplikāciju, kas iezīmē veikto maršrutu uz kartes, nonākot finišā būsi “uzzīmējis” vilka galvas kontūru.

Vilkaču taka ”Vilcēna riksis” – taka pa spēkam arī bērniem un cilvēkiem gados. Pa ceļam vairāki mistiski objekti: Nejaucēnu telts, Sausenis, Vilkača priede, Egle – Akmens meita, Vadātājkalns un Draņķozols.

Abas takas sākas un beidzas kopā. 

Vilkaču takas autore ir literāte Guna Roze. Iedvesmas avots – teologa Ralfa Kokina grāmata “Kurzemes vilkaču nostāsti” (2007). Karte – Raimonds Lapiņš.

Pieturas punkti maršrutā | Informācijas stendi, kurus atradīsi mežā

Zirgezers

“Enerģētiski spēcīgajā Raudas meža masīvā starp Cīruļpurviņu, Āžu kalnu un Draņķozolu, stāvu pauguru un necaurejamu biezokņu ieskauts, dus Zirgezers. Kad nostājas ezera krastos, dobji dun zeme, jo zem saknēm ir tukša telpa un ūdens. Tūlīt pie samudžināto egļu saknēm sākas pieklājīgs dziļums.

Savu nosaukumu ezeriņš dabūjis no kāda traģiska notikuma, kad 19.gs. beigās kāds cilvēks vedis mājās malku. Tā kā takas šai apvidū ir stipri līkumainas un ved kalnup-lejup, viņš izvēlējies ceļu saīsināt, un ar malkas vezumu devies šķērsām pāri aizsalušajam ezeram. Ezera vidū ledus ielūzis. Par spīti lielajām pūlēm nosalušais zirgs aukstajā ūdenī zaudējis spēkus un beigās noslīcis.

Kopš tās reizes ne viens vien te redzējis miglas vālus spokainas zirga galvas veidā un vilkaču mazgāšanos rudens novakarēs. No ūdens rēgojoties vilkača pleci un galva, visapkārt kāpjot augšup tvaiki kā no karstas vannas. Sēņotāji un ogotāji te redzējuši arī jaunas, ļoti bālas meitenes spoku ar tukšām acīm un aizsietu vai aizšūtu muti.”

/Ralfs Kokins “Kurzemes vilkaču nostāsti”/

Maldugunis pie Sauseņa

Malduguns (Ignis fatuus) ir gaismas parādība – vājš, nedaudz virs zemes plīvojošs liesmveida spīdums. Parasti novērojams tumsā purvainās vietās vai kapsētās. Malduguns bieži tiek minēta folklorā saistībā ar spokiem un nelabajiem. Tie cilvēku apmāna, liekot domāt, ka tā ir nauda, kas žāvējas. Maldugunis, tāpat kā dzīšanās pēc naudas, aizvilina cilvēku no ceļa un ieved purvā.

Zinātniski malduguņu fenomens tiek izskaidrots ar viegli uzliesmojošu gāzu oksidēšanos. Maldugunis var radīt arī bioluminiscence – organismu mirdzēšana, ko novēro trūdošiem kokiem, baktērijām, mikroskopiskām sēnēm, dažiem kukaiņiem un jūras dzīvniekiem. Latvijas dabā maldugunis visbiežāk rada praulu spīdēšana.

Vai tev pietiktu drosmes atnākt šurp tumsā, lai skatītu maldugunis?

Mirušu koku stāvi dzīva meža vidū izskatās kā koku kapi, vai ne? To izdara egļu astoņzobu mizgrauzis lps typographus, kas sastopams uz eglēm, retāk priedēm. Visbiežāk tas bojā vēja vai ilgstoša sausuma novājinātas egles, bet var kolonizēt arī pilnīgi veselus kokus. Mazās - 4-5 mm garās vaboles iegraužas koku mizā, kur egles nelielu skaitu mizgraužu likvidē, intensīvi izdalot sveķus, bet pie liela kukaiņu daudzuma koki iet bojā.

Neposti un nepiemēslo mežu – zvēru, putnu, rāpuļu, kukaiņu un meža garu mājas!

Vilkača rīkle

Tu esi Vilkača rīklē! Uzmanies! Te piesitas vadātājs. Arī taka izkļūšanai no rīkles, ejot pa iezīmēto maršrutu, būs ar šķēršļiem.

“…uz taciņas stāvējis kāds baiss, ļoti tumšs radījums. Galva tam bijusi kā vilkam, tikai bez ausīm, ar ļoti tumšām, dziļām acīm un nedabīgi gariem, tieviem, neregulāri līkiem zobiem. Piepeši visu apņēmusi neizturama līķu smaka un iestājies kapa klusums. Mežsargs izņēmis no kabatas veco patronu ar sudraba lodi un ielaidis to stobrā šaušanai. Kad viņš gribējis nospiest gaili, radījums pēkšņi ierunājies. Tā bijusi kā pirmcilvēku un pirmdzīvnieku valoda, kā dziesma, ko ir spējīgi saprast visi – gan cilvēki, gan zvēri, gan rāpuļi un putni, un ko nelaimīgā kārtā sen jau esam aizmirsuši.”

/Ralfs Kokins “Kurzemes vilkaču nostāsti”/

Vadātājkalns

Tu esi Vadātājkalnā, kur kopš senseniem laikiem apmaldas ogotāji un sēņotāji vai uz līdzenas vietas apjūk tie, kas devušies pastaigā. Raudas mežā bieži notiek orientēšanās sacensības, un visi sportisti zina, ka Vadātājkalna apkaimē kompasi melo – bultiņa skraida kā negudra, orientieristi nevar nofiksēt kontrolpunktus un skrien tiem garām. Žurnālistu diktofonos šajā apkārtnē veiktajiem ierakstiem ir neglābjami skaņas traucējumi. Ja sekosi takas norādēm, neapmaldīsies!

Senču ticējumi, lai neapmaldītos

• Kad kāds maldās, tad tam jāpārmaina apavs: kreisās kājas apavs jāuzaun labā kājā un otrādi, tad ceļu atrodot.
• Kad aizmaldas un vairs nevar nojēgt, kurā gabalā atrodas, tad vajag noliekties uz priekšu tik zemu, līdz cauri kājstarpei var skatīties atpakaļ. Tā skatoties cilvēks sāk nojēgt, kurā pusē ziemeļi, rīti, dienvidi un vakari.
• Apmaldījies cilvēks atrod atkal ceļu, ja viņš noguļas zemē, aizmiedz acis un apgriež kājas tur, kur bija galva.
• Ja mežā apjūkot, tad, lai atjēgtos, vajagot apgriezt galvas lakatiņu vai cepuri otrādi, tad atradīs īsto ceļu.
• Kad apmaldoties, tad vajagot tēvreizi trīs reizes ačgārniski noskaitīt, lai atrastu atkal īsto ceļu.

Draņķozols

Nejaukām leģendām apvīto Draņķozolu nezina atrast pat daudzi vietējie. Jau 15. un 16. gadsimta hronikās tas minēts kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas mīklainas cilvēku bezvēsts pazušanas. Koks nogāzās 2015. gada rudenī pēc tam, kad vandāļi to dedzināja, taču vieta savu enerģētiku nav zaudējusi.

Zintnieks Māris Zvaunis par ozolu: “Draņķozols aug trīs ūdens āderu krustā. Lai tādā vietā izdzīvotu, jākļūst par draņķi, gribi vai negribi. Kokam ir varena negatīvā enerģija. Skudriņas, kas skrien pār muguru, stāvot tā tuvumā, aprakstījis arī Ralfs Kokins grāmatā “Kurzemes vilkaču nostāsti.” Taču visinteresantākā vieta ir grāvis tieši līdzās – duālās pasaules robeža starp pozitīvo un negatīvo enerģētiku. Nekur citur dabā nav redzēta tik izteikta robežšķirtne – kā ar zobenu nocirsta.”

“… mežsargs atskatījies un no ieraudzītā šausmās vai pamiris. Aizmugurē uz taciņas stāvējis kāds baiss, ļoti tumšs radījums. Tā augums bijis vismaz trīs vai četri metri. Radījums līdzinājies cilvēkam un apakšā bijis ļoti plats, bet augšā – tievs. Kādu brīdi tas pat atgādināja sadegušu, pārogļojušos cilvēku. Galva tam bijusi kā vilkam, tikai bez ausīm, ar ļoti tumšām, dziļām acīm un nedabīgi gariem, tieviem, neregulāri līkiem zobiem. Viss viņa augums klāts ar melniem, it kā izspūrušiem matiem. Piepeši visu apņēmusi neizturama līķu smaka un iestājies kapa klusums. Pat daba sastingusi – vairs nekustējusies ne lapiņa, ne zāles stiebrs. Mežsargs zibenīgi norāvis no pleca karabīni, izņēmis no kabatas veco patronu ar sudraba lodi un ielaidis to stobrā šaušanai. Mēle bijusi kā paralizēta, un rīkle pie vislabākās gribas neesot izdvesusi ne vismazāko skaņu. Kad viņš gribējis nospiest gaili, radījums pēkšņi ierunājies. Pareizāk sakot, tas sācis izdot kādas baisas skaņas. Tā bijusi kā mūžsena zemes un tās dziļumu balss, kā pirmcilvēku un pirmdzīvnieku valoda, kā dziesma, ko ir spējīgi saprast visi – gan cilvēki, gan zvēri, gan rāpuļi un putni, un ko nelaimīgā kārtā sen jau esam aizmirsuši. Sastaptais radījums sacījis, ka viņš nav labs, bet nav arī ļauns un ka viņš ir vilkacis.”

/Ralfs Kokins “Kurzemes vilkaču nostāsti”/

Noslēpumu glabātāja Acs

Nepilnus simt metrus no Draņķozola atrodas šis un pārdesmit metru no Āžu kalna astes – otrs unikāls dabas veidojums – divas piltuvveidīgas bedres. Iespējams, ka abas bedres radušās ledāju kušanas rezultātā.

Neoficiāla, bet interesantāka ir Latvijas svētvietu un seno zinšu pētnieku versija. Viņi šos dobumus abpus ceļam sauc par Velna acīm. 

Zintnieks Māris Zvaunis: “Apļi ir kā ar cirkuli uzzīmētas perfektas piltuves. Grunts tādus izveidot nevar. Apmēram pirms 4000 gadiem te kritis meteorīts un tuvu zemei sadalījies, izurbjot piltuves. Pie šī krātera notiek enerģiju perturbācija: dažreiz pozitīva, citreiz – negatīva. Varbūt tāpēc piltuvē nekas negrib augt, vien knapi kārkliņi ap tās malām. Turklāt šis ūdens pat bargākajās ziemās nekad līdz galam neaizsalst.”

Šīs Acs ūdens saglabā noslēpumā visu, kas notiek ap šo vietu! Te varētu pulcēties indiāņu virsaiši, sapīpēt miera pīpi, apspriest savas lietas un neviens cits par runāto neuzzinātu.

Kaut arī ūdens ir tumšs kā tējas uzlējums, runā, ka to varot dzert. Sausā laika dēļ pavasarī, vasarā vai rudenī piltuvē ūdens var būt izžuvis.

Dodies ceļā un baudi dabu!

Pirms doties mežā!

• Pirms došanās uz mežu, paziņo par to piederīgajiem, cik iespējams precīzi norādot vietu, kur dosies un laiku, cikos plāno atgriezties.
• Ja iespējams, nedodies mežā viens. Pat labi zināmā apvidū var atgadīties negadījums, piemēram, vari paklupt un izmežģīt kāju.
• Paņem līdzi kabatas lukturīti, tumsā tas ne tikai palīdzēs nekrist panikā, bet arī glābējiem vieglāk būs tevi atrast. Tāpat noderēs svilpīte.
• Ģērbjoties domā ne tikai, kā pasargāt sevi no ērcēm, bet arī lai glābējiem tevi būtu pēc iespējas vieglāk ieraudzīt. Palīdzēs spilgtas krāsas apģērbs – jaka, cepure vai apavi.
• Parūpējies, lai līdzi būtu personu apliecinošs dokuments vai vismaz lapiņa ar uzrakstītu vārdu un dzīvesvietas adresi.
• Pirms došanās mežā, pilnībā uzlādē tālruņa bateriju. Mūsdienās tehnoloģijas ļauj atrast signālu arī tur, kur nav zonas.
• Paņem līdzi ūdens pudeli un šokolādi, apmaldīšanās gadījumā tā palīdzēs atgūt enerģiju. Ja ik dienas jālieto kāds medikaments, pārliecinies, ka tas ir paņemts līdzi.
• Ejot mežā, palūkojieties visapkārt: dzelzceļš, ceļi vai zīmīgi koki var būt labi orientieri apmaldīšanās gadījumā. Ieejot mežā, vienmēr atceries, kurā pusē ir saule. Atpakaļ būs jāiet pretējā virzienā.

Kā uzvesties mežā

• Pats atnesi, pats aiznes!
• Uzmanīgi mežā ar uguni!
• Sargies no ērcēm!
• Atpūties mežā atbildīgi un droši!
• Saudzē atpūtas vietas inventāru un savāc aiz sevis atkritumus.
• Mežā ar motorizētiem transportlīdzekļiem pārvietojies tikai pa ceļiem.
• Uzraugi savus mājdzīvniekus, lai tie neposta dabu un netraucē citus atpūtniekus.
• Ugunskuru kurini tikai īpaši ierīkotās vietās. Aizejot, pārliecinies, ka uguns nodzēsta.
• Nemet zemē degošus vai gruzdošus sērkociņus, izsmēķus vai citus priekšmetus.
• Ugunsgrēka vai nelaimes gadījumā nekavējoties zvani glābējam pa tālruni 112.

Par vilkaču stāstiem Kurzemē var izlasīt teologa Ralfa Kokina grāmatā "Kurzemes vilkaču nostāsti", bet stāsti, kas piefiksēti te - Raudas mežā, izlasāmi šeit. 

Neposti un nepiemēslo mežu – zvēru, putnu, rāpuļu, kukaiņu un mistisku radījumu mājas! Vilkatis visu redz un neko neaizmirst!