Apraksts

Lapmežciems, Ragaciems, Plieņciems, Engure un Bērzciems ir vietas, kur uzņemtas filmas, kas veltītas jūrai, vai kuru kadros bijusi jūras tēma. Pazīstamākās no tām – „Zvejnieka dēls” (1939/1940 un 1957), "Nauris" (1957), „Svešiniece ciemā” (1958.), „Vētra” (1960.), „Nāves ēnā” (1971.) un "Ilgais ceļš kāpās" (1981). Šai pusē uzņemta arī īsfilma "Vanadziņš" (1972), muzikālā komēdija "Lielais dzintars" (1972) un pasaku filma "Sprīdītis" (1985), kā arī "Ipolits" (2002) un vairāki televīzijas seriāli.

1939. gadā uzņemtās režisora Viļa Jāņa Lapenieka (1908–1983) pēc Viļa Lāča (1904–1966) romāna motīviem uzņemtā filma „Zvejnieka dēls” ir viena no visu laiku populārākajām latviešu mākslas filmām. Sižeta pamatā ir zvejnieka Kļavas dēls Oskars, kurš vairs negrib pakļauties ne ģimenes diktātam, ne zvejnieku līdzšinējai dzīvei. Viņš sapņo un arī īsteno domu par visu zvejnieku neatkarību no uzpircēja, par ledus pagrabu un zvejnieku kooperatīva dibināšanu. Filmā ir arī mīlestība, nodevība, kolorīti zvejnieku tipāži un „lipīga” mūzika, kuru sarakstīja Jānis Mediņš (1890–1966). Viņš dziesmu „Jūra krāc un vēji pūš” radīja speciāli operdziedātājam Rūdolfam Bērziņam (1881 – 1949). Šo Jāņa Mediņa sabalsoto grāvēju vēlāk skandināja katrs zvejnieks Rīgas jūras līcī un katrs mietpilsonis Rīgas krogos, taču tolaik to pilnībā zināja tikai Plieņu ciems un Rūdolfs Bērziņš.

Tieši šī filma vēsturei ir saglabājusi Lapmežciema kāpu, pa kuru augšā kāpa Anita ar amuletu – putu vīriņu – ķēdītē ap kaklu. Filmēšana notika arī Ragaciemā, Plieņciemā, Majoros, Ķekavā, Vecāķos, Buļļuciemā, Papē, Nidā un citur. Filmu demonstrēja 1940. gada ziemā Rīgā kinoteātros „Splendid Palace ” un „Daina”, kur veidojās garas jo garas rindas. Divos mēnešos visā Latvijā to noskatījās ap 250 000 skatītāju. Kauņā „Zvejnieka dēls” izvērtās par valstisku draudzības demonstrāciju starp Lietuvu un Latviju. Ne mazāki panākumi bija arī Igaunijā, Somijā un Čehijā.

"Zvejnieka dēlu" padomju laikā ekranizēja vēlreiz. Par filmas režisoru kļuva Varis Krūmiņš (1931-2004), bet Oskara lomai no vairākiem kandidātiem izvēlējās Eduardu Pāvulu. Filmēšana sākās 1956. gada augustā un notika Klapkalnciemā, Ragaciemā, Plieņciemā un Engurē, savukārt Kurzemes mežus un ezeru filmēja Cēsu apkaimē un pie Āraišu ezera. Tā Ragaciemā filmēja krogus skatu, tur masu skatos redzami daudzi klapkalnciemnieki. bet Bigauņciemā aiz kāpām priežu ielejā tika uzcelta butaforija ar vienu istabu, kas no filmēšanas skatu punkta izskatījās kā īsta māja, tur uzņēma Oskara nejaušo tikšanos ar Anitu ceļā uz mājām. Skats ticis filmēts daudzas reizes, tā ka Bigauņciema sievas un bērni vēl tagad atceras filmēšanu.

Arī filma "Svešiniece ciemā" (režisore bija A. Neretniece) stāsta par zvejnieku dzīvi. Tajā debiju piedzīvoja kā aktieris Gunārs Cilinskis (1931–1992), kurš tēloja zvejnieku Jāni, bet svešinieci - Jāņa jauno sievu spēlēja Vija Artmane (1929–2008). Sižeta pamatā ir zvejnieks Jānis, kurš atgriežas ciemā ar jauno sievu Elzu, turklāt par šo faktu nezina pat tēvs ar māti. Izrādās, ka jaunā sieva ir vēl arī zivju fabrikas direktore. Elzu sagaida neviesmīlīgi gan vīra ģimene, gan ciema ļaudis. Tikai ar pacietību un neatlaidību Elzai izdodas iegūt gan vīra vecāku mīlestību, gan uzlabot fabrikas darbu.

Filmu uzņēma Lapmežciemā. Tur labi redzams skats no jūras puses uz ciemu un tiltu. Kā konservu fabrika redzams Klapkalnciema zivju cehs. Kadrā rādītas strādnieču rokas, bet sejas bija aktrišu. Filmas pirmizrāde bija 1957. gadā atklātajā jaunajā Lapmežciema kultūras namā.

Savukārt filmas "Nauris" sižeta amatā ir stāsts par Nauri, kurš dzīvo kopā ar mazo māsiņu un vectēvu Upmali (Luijs Šmits, 1907 – 1985) nelielā piejūras ciematā. Nauris uzzina par skolas apzagšanu, ko ir veicis viņa vectēvs kopā ar Lazdānu (Bernhards Priedītis). Lai izstāvētu vectēvu, Nauris slepeni nogādā nozagtās mantas atpakaļ uz skolu, tā izraisot aizdomas pret sevi. Nauri aizstāvību uzņemas skolas biedri.

Filmēšanās laikā pats Naura lomas atveidotājs Haralds Ritenbergs meta salto, jāja ar zirgu un satikās ar vilcienu. Pašnāvības skatu filmēja pie Siguldas stacijas. Bet kadru, kurā tika uzspridzināts mūris, filmēja Bigauņciemā. Īstenībā filmā redzamais lielais mūris bija mazs kādas vecas būves pamatu fragments. Toreiz daudzām jaunām meitenēm skaistais Naura lomas tēlotājs H. Ritenbergs bija elks, un filmēšanas laikā bijis tā, mammu satuntuļotas siltās drēbēs, uzņemšanas vietā meitenes pavadījušas daudz laika.

Aktierfilmu „Vētra” uzņēma 1960. gadā pēc tāda paša nosaukuma V. Lāča romāna 1. grāmatas. Tās režisori bija Rolands Kalniņš (1922) un V. Krūmiņš, galvenajās lomās bija V. Artmane un V. Zandbergs. Filmā irstāsts par komunistiskās pagrīdes darbību 1939. un 1940. gadā, Latvijas valdības gāšanu un politieslodzīto atbrīvošanu. Kā romantiska stīga cauri vijas arī aktrises Māras Vildes un Kārļa Žubura mīlestība. Filmas skatus pie jūras uzņēma Lapmežciemā pie Siliņupes. Tur filmēts skaistais ceļa līkums pirms tilta, uzņemts no Lapmežciema šosejas puses. Filmā tur notika pagrīdnieku sapulce pie tā saucamajām Zantes priedēm („Sant” no lībiešu valodas ir „nabagu”), un pa šo ceļu, gaišajiem matiem plīvojot, ar motociklu traucās sakarnieks (Ansis Kreicbergs). Lai arī filmas nosaukums ir "Vētra", vētru skatītāju vidū tā neizsauca.

1971. gadā Rīgas kinostudijā tapa filma „Nāves ēnā”. Filmas pamatā izmantota tāda paša nosaukuma Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) novele. Galvenais režisors bija Gunārs Piesis (1931–1996), kuram tā bija otrā pilnmetrāžas aktierfilma. Galveno varoņu lomās izvēlējās Eduardu Pāvulu, Alfrēdu Videnieku, Gunāru Cilinski, Ģirtu Jakovļevu, Kārli Sebri, Vaironi Jakānu u.c. Sižeta pamatā zvejnieki, kuri paliek uz ledus gabala un iepeld jūrā, bet, kad beidzot parādās laiva, tad izrādās, ka visiem tajā nav vietas. Kādam ir jāpaliek un jāiet bojā…

Filmēšana bija ļoti grūta, jo uz dabīgiem ledus gabaliem paļauties nevarēja, līdz ar to zvejniekciemā uzbūvēja milzīgu dēļu platformu, ko pārklāja ar plastikāta sveķiem sniega un ledus iespaida radīšanai. Jūra aizsala tikai februāra beigās, bet filmēšana ievilkās līdz maijam. Filmēja Lapmežciemā, Ragaciemā, Bērzciemā. Kadri ar mākslīgo ledu tika uzņemti pie Starpiņupes. Vietējie iedzīvotāji vēl ilgi atcerējās mākslīgā ledus gabalus, kuri mētājās jūras krastā.

Filmēšanā bija iesaistīti gan pieaugušie, gan mazie lapmežciemnieki. Kultūras nama mazajā zālē bija tērpi, un tur arī notika visa ģērbšanās. Tērpus deva arī vietējie iedzīvotāji, tā savu kažoku, kurš pašam nepaticis, iedevis Pēteris Legzdiņš (tiesa, sieva par to gan nepriecājusies). Bērna lomā, kurš paziņoja par notikušo nelaimi un sauca visus kopā, bija skolēns Dainis Pētersons. Igauni, kurš glāba nelaimīgos zvejniekus un teica, ka tikai pieci varēs iekāpt laivā, tēloja E. Pāvula armijas biedrs Otomārs Kalpiņš. Filmēts tika arī no Ragaciema bākas, kuras uzraugs toreiz bija Helmuts Lūsis.

1972. gadā uzņēma īsfilmu „Vanadziņš” pēc V. Lāča tāda paša nosaukuma stāsta. Filmas galvenie varoņi ir mazais puika Vanadziņš Ainārs Gailis) un tēvs (Daumants Milgrāvis). Filma stāsta par mazu puisēnu, kuru tēvs sauca par Vanadziņu, un tēvu - zvejnieku. Kad tēvs bija jūrā, puika palika mājās divatā ar kaķi, un abi vakaros gāja gaidīt tēti mājās no jūras, bet vienā vakarā tētis vairs nepārnāca. Filmu uzņēma Lapmežciemā netālu no šosejas esošajās „Stiebru” mājās (sauktās arī par „Rungaiņiem”) meža pusē.

1972. gadā Lapmežciemā vēl tapa kadri divsēriju muzikālajai komēdijai „Lielais dzintars”, kas uzņemta Rīgas kinostudijā pēc PSRS Centrālās televīzijas pasūtījuma. Filmas režisors bija A. Brenčs. Komēdijas pamatā bija estrādes ansamblis, kurš lidojumam nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ laikus nevarēja ierasties Rīgā uz dziesmu konkursu. Pirmā vieta netika piešķirta nevienam, bet jaunie mūziķi bija tik pārliecināti par savu uzvaru, ka darīja visu iespējamo, lai savāktu kopā visus žūrijas komisijas locekļus uz atkārtotu noklausīšanos. Visu organizēšanu sarežģīja ansambļa solistes Maigas greizsirdība pret konkursa žūrijas sekretāri Žermēnu Pavlovnu, kura aktīvi palīdzēja viņas līgavainim Arvīdam kopā ar pārējo ansambli atrast savus kolēģus. Sadaloties divās grupās, viņi paspēja būt gan Siguldā, balles deju konkursā, gan zvejnieku svētkos. Šo svētku skati tika filmēti Lapmežciemā. Darbībā bija iesaistīti arī zvejnieku kolhoza „Selga” valdes priekšsēdētājs Dainis Bušs un zvejnieku kolhoza „Uzvara” valdes priekšsēdētājs Ilgonis Bumburs, kuri svētku laikā viens otram pasniedza lielu lasi. Pēc programmas no jūras nāca ārā liels valis (arī tas vēlāk ilgi mētājās).

Piekrastē filmēti arī daudzi filmas "Ilgais ceļš kāpās" fragmenti, kuras režisors ir Aloizs Brenčs. Šķiet, ka par šo filmu visvairāk atmiņu ir Lapmežciema iedzīvotājiem, jo šeit tapa daudzas filmas epizodes. Ragaciemā bija tā māja, kurā dzīvoja pagasta vecākais Jēkabs Ozols (E. Pāvuls), te tika filmēts zivju apstrādes cehs, dedzinātas laivas, uzņemts balles skats. Filmas tapšanā piedalījās vai pusciems ļaužu. Aktieri bieži vien staigājuši pa ciemu tajos pašos aizsargu tērpos, kas izraisīja dažu labu vietējo iedzīvotāju satraukumu. Zaldātu lomās iejutušies Lapmežciema deju kolektīva puikas.

Atsevišķi kadri filmēti arī Bigauņciemā, bet Artūra un aizsargu saķeršanās uzņemta Apšuciemā. Kāzu skats filmēts Lapmežciemā, „Ķesteru” mājās. Jaunā pāra lomās bija Pauls Butkēvičs un Ruta Vītiņa, bet vedējmātes loma tika Lapmežciema kultūras nama vadītājai Ligitai Balodei, kura atceras, ka viņai bijusi brīvdiena, mazgājusi mājās veļu, bet tad pēkšņi piezvanījis A. Brenčs, licis ierasties, izvēlēties kostīmu un „pataisīt” ģīmi. Tā nu Ligita atspiedusies pret priedi, un grima māksliniece viņu grimējusi. Režisors atzinis par labu esam un licis viņai būt vedējmātei. Kāzu skati uzņemti divas dienas, galdi bijuši laukā, pudelēs gan masu skatu dalībniekiem bijis tikai ūdens. Kāzās dejojuši visi masu skatu dalībnieki. Par filmēšanos katrs saņēmis septiņus rubļus dienā. Kad bija uzņemtas pirmās divas sērijas, tās parādīja Lapmežciema kultūras namā. Skatītāju interese bija milzīga.

Savukārt 1985.gadā uzņemta pasaku filma "Sprīdītis", kurai Sīkstuļa māja filmēta Lapmežciemā, proti, par tādu izvēlēts grausts Lapmežciemā iepretim „Laivenieku” mājām.

No jaunākām filmām 2002.gadā Ragaciemā tapusi Jāņa Streiča filma "Ipolits". Lomās bija Katrīna Pasternaka (1957), Juris Kalniņš (1952), Artis Robežnieks (1970) un Viktorija Streiča (1979). Filma bija ģimenes drāma, kuras centrā bija mīlas trijstūris: māte, meita un znots. Saistībā ar topošo filmu toreiz Tekla Šaitere rakstīja: „… aizbraucot uz Ragciemu, lai sagatavotu materiālu avīzei, uzņemšanas laukumā pat nepaguvu ar Juri un Katrīnu parunāt, jo virsū nāca mākonis, bija jāsteidz pabeigt epizodi un galu galā – šī filma nebija kinoļaudīm padomju laikos raksturīgā gumijas stiepšana. Uzņemšanas laukumā – pagalmā zem ozola – atmosfēra bija saspringta, reizēm grupas cilvēku garastāvoklis balansēja uz asaru un zvērīgu dusmu robežas.” Filmēšana ilga no deviņiem līdz deviņiem, jo tai bija atvēlētas piecas dienas.