logo
A A A

Zirgezers

Apraksts

Tas ir neliels, ieapaļš meža ezeriņš ar diezgan tumšu, rūsainu ūdeni, kurš savu nosaukumu ieguvis pirms aptuveni 200 gadiem. Teika stāsta, ka ziemā kāds vīrs, vedot mājās malku, gribējis saīsināt ceļu un devies pāri sasalušajam ezeram. Ezera vidū ledus ielūzis, un zirdziņš, lai arī kā centies, aukstajā ūdenī zaudējis spēkus un beigās noslīcis.

Ezera krasti ir biezi noauguši vecām eglēm, kuru nokarenie, ķērpjiem klātie zari pat gaišā dienas laikā met tumšas ēnas virs rāmā ūdens spoguļa. Tūlīt pie lielo egļu samudžinātajām saknēm sākas pieklājīgs dziļums. Kad nostājas ezera krastos, dobji nodun zeme, jo zem saknēm ir tukša telpa un arī ūdens. Gluži kā tuvējā Melnezera tuvumā, šur un tur starp piekrastes saknēm atrodami vairākus metrus dziļi, ar ūdeni pildīti dobumi.

Ar ezeru ir saistiti arnostāsti par vilkačiem. Viens no tiem ir ievietots teologa Ralfa Kokina grāmatā "Kurzemes vilkaču nostāsti" (2007).

***

ZIRGEZERS

Raudas meža masīvā starp Cīruļpurviņu, Āža kalniem un Draņķozolu, stāvu pauguru un necaurredzamu biezokņu ieskauts, dus Zirgezers. Tas ir neliels, ieapaļš meža ezeriņš ar diezgan tumšu, rūsainu ūdeni. Ezeriņa krasti ir biezi noauguši ar vecām eglēm, kuru nokarenie, ķērpjiem klātie zari pat gaišā dienas laikā met tumšas ēnas virs rāmā ūdens spoguļa. Tūlīt pie lielo egļu samudžinātajām saknēm sākās pieklājīgs dziļums.

Kad nostājas ezera krastos, dobji nodun zeme, jo zem saknēm ir tukša telpa un ari ūdens. Gluži ka tuvējā Melnezera tuvumā, šur un tur starp piekrastes saknēm atrodami vairākus metrus dziļi, ar ūdeni pildīti dobumi.

Savu nosaukumu ezeriņš dabūjis no kāda traģiska notikuma, ko varētu datēt aptuveni ar 19.gadsimta beigām vai 20.gadsimta pašu sākumu. Kāds cilvēks no mežu dziļumos ierādītas koku gāšanas vietas vedis mājup malku. Tā kā taciņas tai apvidu ir loti līkumainas, nemitīgi ved gan augšup stāvajos pauguros, gan atkal lejup, tas cilvēks nolēmis ceļu nedaudz saīsināt, ar malkas vezumu dodoties šķērsām pāri aizsalušajam ezeram. Ezera vidu ledus ielūzis. Par spīti lielajam pūlēm, nosalušais zirgs aukstajā ūdeni zaudējis spēkus un beigu beigas noslīcis. Kopš tās reizes ne viens vien makšķernieks redzējis miglas vālus spokainas zirga galvas veidā.

Ezerā un tā apkārtnē notikuši vēl kādi traģiski atgadījumi vai pat briesmu darbi, tāpēc ari šīs vietas spoku stāstu klāsts ir daudzveidīgs un iespaidīgs. Sēņotāji un ogotāji redzējuši jaunas, ļoti bālas meitenes spoku ar tukšam acīm un aizsietu vai aizšūtu muti, kā arī vilkaču mazgāšanos ezerā miglainās rudens novakarēs. No ūdens rēgojoties vilkača pleci un galva, visapkārt kāpjot augšup tvaiki kā no karstas vannas. Skeptiķi gan saka: tur droši vien aļņi brienot ūdenī.   

Kāds vīrs reiz stāstīja: kādā rāmā, lietainā augusta dienā viņš sēdējis ezera krastā un makšķerējis. Pie ezera todien viņš bijis viens un no sirds izbaudījis vientulību. Sēdējis, ietinies brezenta mētelī ar lielu kapuci, apmierināti pīpējis un domājis par dzīvi. Te pēkšņi aizmugurē viņš izdzirdējis no kalna nogāzes mežā tuvojamies kādus soļus. Tie lēni un nosvērti nākuši klāt un apstājušies viņam aiz muguras. Sākumā šķitis, no mugurpuses pienācis kāds cits makšķernieks. Vīri tā reizēm mēdz atnākt, tāpat vien blakus paklusēt un pavērot, kā otram sviežas, tad klusi pasveicināt vai strupi apvaicāties kā šodien ķeras. Kad klusēšana stipri ieilgusi, vecis nolēmis atskatīties un palūkoties, kas šis atnācējs tāds ir. Kā atskatījies tā no izbīļa gandrīz vai pagāzies: tur stāvējis jaunas, bālas meitenes ģindenis gariem, pinkainiem linu krāsas matiem, tukšiem acu dobumiem un rupjiem diegiem aizšūtu muti. Neticīgi miedzis un bolījis acis, bet ģindenis tur stāvējis kā stāvēdams. Nespēdams noticēt paša acīm redzamajam, viņš paliecies uz priekšu un vienā rāvienā uzlēcis kājās. Atkal strauji apgriezies, izbiedēts skatījies – bet nekā tur vairs nav bijis. Sajūta bijusi tik nelāga, ka vīrs ātri vien steidzies uz mājām. Līdz pat šai dienai viņš nevarot saprast, kas īsti notika.

Kāds cits makšķernieks reiz lietainā dienā novērojis, ka no kalna lejup, ezera virzienā šļūc kaut kas iegarens, līdzīgs driskainu, netīru lupatu čupai. Nevarēdams saprast, kas īsti tas ir, viņš piecēlies, pagājies uz to pusi, lai kārtīgāk aplūkotu. Lupatu čupa izdevusi dīvaina skaņas, līdzīgas gārgšanai vai garām atraugām. Makšķernieks nodomājis, ka zem tās drošvien kustas kāds dzīvnieks, tāpēc paņēmis koku. Ar to viņš lupatu čupu gribējis pabakstīt un mazliet uz augšu pacelt, lai redzētu, kas tur apakšā ir, bet tūdaļ šausmās atlēcis atpakaļ un atmuguriski pakritis. Tā nav bijusi lupatu čupa, bet gan satrūdējis jaunas meitenes ģindenis – matains, cīpslains, lēveru lēveros. Ģindenim ar netīru lupatu bijušas aizsietas acis un trūcis apakšžokļa. Tas gārdzis kā pie žņaugšanas un garšļaukus turpinājis savu ceļu. Neapstādamies tas ar galvu pa priekšu pazudis kādā akacī pāris metru no ezera krasta. Tā ir bijusi “taustāma” parādība, nevis šķitums vai neskaidrs redzējums. Pēc tam naktīs viņš vēl vairākas reizes esot redzējis šo spoku. Viņš modies no jau dzirdētajām gārdzošajām skaņām. Parasti spoks šļūcis lejup pa trepēm no bēniņu stāva. Kad uzdegta gaisma, nekas neesot bijis redzams, vienīgi varēts just nelāgu smaku un iepriekš aizvērtas durvis šad un tad esot bijušas vaļā vai arī mēness gaisma kritusi uz kāpnēm. Viņam devuši padomu lūgt un aizlūgt, bet viņš to neesot darījis. Kad spoks turpinājis vīru mocīt, viņš izvēlējies kāda ieteiktos maģiskās aizsardzības līdzekļus. Drīz vien viņš kļuvis ārprātīgs un kādā naktī padarījis sev galu.

Man visiespaidīgākais šķiet kāds notikums no tiem bērnības gadiem, kad Raudas pusē bezrūpīgā priekā vadījām skolas brīvdienas. Zirgezera dibenā ir visādi pazemes avoti, tur vienmēr ir gandrīz stindzinoši auksts ūdens. Tomēr kādā vasarā pāris reižu aizgājām uz turieni peldēties, lai gan mums stingri bija noliegts to darīt. Dziļākajās vietās līdz dūņām varētu būt augstākais trīs vai četri metri. Bijām dzirdējuši, ka šeit kara laikā gremdēti vācu ieroči un varbūt pat tanki, lai krievu karaspēks to nedabū. Paņēmām līdzi paštaisītus zemūdens gaismekļus, ūdens brilles un no slimnīcas rīkiem pašu darinātas elpojamās caurules. Bija gandrīz neizturami karsta vasaras diena, arī citkārt tik aukstais ūdens joslām bija sasilis kā piens. Bijām kādi pieci vai seši, nirām pa komandām, jo visiem reizē nepietika aprīkojuma. Sākām sistemātiski pārmeklēt ezera dibenu no viena gala līdz otram. Kad bijām jau piekusuši un lielākā daļa ezera bez rezultātiem pārmeklēta, pirms mājās iešanas nira otra komanda, tajā bija lielākie puiši. Pēc brīža divi no viņiem uznira un sajūsmā klaigāja, ka lejā atraduši ko lielu un varenu. Vajagot arī vēl kādus lukturīšus un vēl vienu palīgu. Tad viņi abi ienira. Viņiem sekoja vēl viens zēns, lai rādītu tur apakšā gaismu. Nekad dzīvē neaizmirsīšu kas notika tālāk. Viņi visi trīs pēkšņi kā korķa pludiņi uzšāvās virspusē un izmisīgi peldēja uz krasta pusi,gandrīz visus gaismekļus viņi bija pametuši ezera dibenā. Zēnu sejas bija pārvērstas bailēs, pat sēžot saules tik piekarsētajā krastā, viņi kratījās drebuļos un nevarēja sakarīgi pastāstīt, kas tur apkašā noticis. Ezera dibenā viņi bija atraduši kādu gandrīz baltu, masīvu priekšmetu. Sākumā domājuši, ka tas būs tanks vai bruņumašīna, bet pēc tam, ka laikam jau lielgabals. Tad izrādījies, ka lielais priekšmets ir līks, samērā viegls un visai glums. Kad viņi to cēluši no dibena augšup otru reizi un mēģinājuši ar rokām notīrīt netīrumus, atklājies, ka masīvajam priekšmetam ir īsta galva, līdzīga zirga galvai. Tā ir bijusi galva ar dīvaini sašķiebtu muti, plakaniem, dzelteniem zobiem un lielām, blāvām, porcelāna tasītēm līdzīgām acīm. Tie puiši saka: tas esot bijis visbriesmīgākais, ko jebkad redzējuši un ko vien varētu iedomāties visšausmīgākajos nakts murgos. Tā bijusi bilde ko labāk vairs neizsaukt no atmiņu dzīlēm.

Kāpēc kaut kā neglīta pacelšanai no ūdeņu dziļumiem ir tik traumējoša iedarbība? Vai tā nav liecība tam, ko mēs varētu izvilkt no savas zemapziņas tumšajām dzīlēm? Ieraudzītu ko patiesi šausmīgu? Ja mūsos nekā tāda nebūtu, vai tad mēs bītos no noslīkuša zirga galvas? Vienmēr jau pastāv šis risks – vai esam gatavi ieraudzīt to, ko izcēluši? Ko mēs darīsim, kā dzīvosim tālāk ar to? Toreiz nospriedām, ka tas varēja būt vai nu nostāstā minētais noslīkušais zirgs, kas tur apkašā ilgo gadu laikā mumificējies, vai arī noslīcis un beigts vilkacis. Kopš tās reizes, kopš puišu stāstītā neviens no mums, pat izrādīdamies meitenēm, tajā ezerā vairs nav līdis.

(R.Kokins. "Kurzemes vilkaču nostāsti" - R., Zvaigzne, 2007, 41.-48.lpp.)

***

Par vilkaču stāstiem Kurzemē var izlasīt teologa Ralfa Kokina grāmatā "Kurzemes vilkaču nostāsti", bet stāsti, kas piedfiksēti te - Raudas mežā, izlasāmi šeit

 

Kontaktinfomācija

Raudas mežs, Sēmes pagasts, Tukuma novads